Sākums

Visu, kas saistīts ar 2011. gada augustu un septembri, var rakstuurot ļoti vienkārši - liela steiga. Tik daudz dokumentu, formalitāšu un gluži vienkārši ikdienišķu lietu, kas jānokārto, ka šobrīd, rakstot šo blogu, jau atkal jūtos pilnīgi nokausēta (pēdējā mēneša laikā tas ir noticis pārāk bieži). Un jāsaka, ka šobrīd joprojām daudz kas nav nokārtots, un daudz kas ir neskaidrs, tāpēc runāšu par lietām, kuras zinu - tātad jau ir pagājušas... :P

Uz Chambery no Rīgas nav nemaz tik vienkārši nokļūt... Lidoju uz Parīzi. [Starp citu - esmu iemīlējusies! Tā ir pilsēta, kas mani tik ļoti saista; tieši tāda, kā biju to iztēlojusies] Mana lidmašīna nosēdās Charles de Gaulle lidostā, kas nu patiešām ir M I L Z Ī G A lidosta. No viena lidostas termināla uz citu ir jādodas ar vilcienu!!! Tāpēc nokļūšana Parīzes centrā man prasīja daudz vairāk laika, kā biju ieplānojusi. Paldies foršajiem, uz ielas satiktajiem, parīziešiem, kas man laipni palīdzēja visu atrast. Vispār radies iespaids, ka francūži tomēr ir ellīgi laipna un izpalīdzīga tauta - to gan negaidīju, bet nevar jau sūdzēties - pozitīvi :)
Lai tas laiks, kas jāpavada Parīzē izvērstos interesantāks, izmantoju Couchsurfing piedāvātās iespējas un atradu lielisku kompāniju :) Īsā laikā paspēju apskatīt visas tradicionālās tūristu apskates vietas. Cilvēku, protams, kā jūra, bet Parīze man nelika vilties nekādā ziņā - pat lietus nespēja izbojāt noskaņojumu (drošvien tāpēc, ka arī tas piederas šai pilsētai) Tur noteikti es kādu dienu atgriezīšos! ;)

Jau nākamajā rītā bija jādodas ceļā uz Chambery. Kad pametu savu tābrīža mitekli, ārā vēl joprojām bija tumšs. Uz Chambery devos ar ātrvilcienu (TGV). Protams, ņēmu otro klasi, bet serviss vienlaga iespaidīgs. Ceļš tāls, bet pēc trīs stundām ērtā krēslā pie loga, ierados Chambery. Tad atkal sākās misēkļi ar ceļa atrašanu (to es norakstīšu uz savu matu krāsu), jo vispirms gluži vienkārši aizgāju nepareizajā virzienā, bet pēc tam aptuveni pusstundu klīdu apkārt savas rezidences ēkai, nespēdama to nekādi atrast - atkal jāsaka lielais paldies cilvēkiem uz ielas, kas mēģināja (!) palīdzēt.

Lai vai kā - beigās ap plkst 12tiem biju klāt, pilnīgi pārgurusi un ar sāpošu muguru no smagajām somām. Cilvēki, kas strādā manā rezidencē, diemžēl angliski nerunā, tāpēc komunikācija sanāca visai interesanta un nebūt ne tik veiksmīga, kā man būtu gribējies, bet viss tika pavadīts ar smaidu, jo visi patiešām šeit ir ļoti laipni un draudzīgi.
Istabiņa, kur dzīvoju (patiesībā studijas tipa dzīvoklītis) ir bezgala jauks. Man patīk, ja neskaita nevēlamos mājdzīvniekus, kas šeit mīt (nevajadzēja atstāt logu vaļā :P).
Bet nu šobrīd jau neko vēl īsti nevar saprast - vairāk vai mazāk peldu uz priekšu... ;)

P.S. tikko, pārlasot šo tekstu, sapratu, ka diezgan mētājos pa tēmām, un teksts nav visai sakarīgs, bet ir parāk vēls, lai kaut ko mainītu :P
Tāpēc līdz vēlākam ;)