Driving home for Christmas

Jāsaka kā ir - šogad šai dziesmai ir pavisam cita nozīme :)

Bet nu jā - tad nu pēdējais ieraksts... Par to, kas ir noticis pa šo laiku, kopš iepriekšējā ieraksta...

Pirmkārt jau, eksāmeni... Pat nezinu, ko lai tur saka - iespējams, viena no ispaidīgākajām lietām, ko savā mūžā esmu darījusi. Vispirms jau tāpēc, ka tie bija 10 eksāmani nedēļas laikā un bez tik ļoti kārotās brīvās nedēļas starp lekcijām un sesiju... Un var jau būt, ka daudziem tā ir pilnīgi normāla situācija, bet man, kas ir pieradusi pie moduļu sistēmas, nevis sesijas, tas bij' kas pilnīgi jauns.

Piedevām, neaizmirsīsim burrrrvīgo franču valodu.... Bet nu, ja jau vajadzības gadījumā esmu spējīga uzrakstīt projektu par infrastruktūras attīstītu lauku rajona pilsētiņā, vai eseju par imigrāciju, vai gluži vienkārši vēstures atstāstu par manifestācijām '68.gada maijā, tad laikam tomēr jāsaka, ka nedaudz valoda ir uzlabota :P

Otrkārt, tā sasodītā franču birokrātija pēdējā laikā ir sagādājusi vairāk galvassāpes kā visu šo 3,5 mēnešu laikā, kopš esmu šeit. Un nekas vēl nebeigsies arī pēc manas atgriešanās Latvijā. Bet ja es gribētu runāt par to, tad šis raksts būtu jāizvērš pārāk garš.

Treškārt, joprojām nebeidzu brīnīties par viņu darba laikiem. Nezinu, vai jau iepriekš rakstīju, bet no plkst.12:00 līdz vidēji 13:30 vai 14:00 nekas (NEKAS) šeit nestrādā. Un tad, kad mēs ar meitenēm izdomājām, ka jāapmeklē Ziemassvētku tirdziņš, (mēs, protams, gribējām doties tad, kad ārā ir tumšs un tā Ziemassvēcīgā noskaņā ir lielāka), mēs krietni aplauzāmies, jo, protams, nebijām rēķinājušās, ka plkst. 19tos tas veras ciet - Ziemassvētku tirdziņš!!! C'mon - cilvēki tak tik ap septiņiem beidz darbu - kā tad lai normāli apmeklē Ziemassvētku tirzdiņu??? Dīvaini... Un jā - restorānu apmeklēt pirms plkst. 19tiem arī, protams, nav iespējams.

Ceturtkārt, beidzot sagaidīju sniegu un nogaršoju ceptus kastaņus :)

Piektkārt, lai cik arī ļoti "kā pa kalniem" man gāja šajā semestrī, tagad ir tā nedaudz skumīgi pamest visu un galvenais - visus (bet nekas - būs jābrauc ciemos. Vajadzīgi vien nieka 2000 eiro, lai tiktu uz Jaunzēlandi :D)

Bet nu neko - dzīva esmu, un beidzot dodos mājās. Par sīkāku konkrētu notikumu izklāstu interesēties klātienē :)

Bučas visiem! Priecīgus Ziemassvētkus!!! :)

Francija - gardēžu zeme

Vēl kāda interesanta lieta, ko esmu ievērojusi šeit studējot... (labprāt gribētu dzirdēt, vai man vienīgajai tas liekas kaut kā dīvaini...)

Pirmkārt jau, parasti (vismaz man tā līdz šim likās), ja studenti ir izsalkuši, tiek sagaidīts pārtraukums un tad nu var doties pēc kaut kā ēdama...
Šeit cepumi, šokolāde, banāni, apelsīni utt utt tiek mierīgi ēsti lekcijas laikā, kamēr pasniedzējs stāv priekšā un runā...
Bet tas jau īstenībā liktos tīri okey, ja vien nebūtu "otrkārt" un "treškārt"...

Otrkārt, studenti pilnīgi mierīgi, bez nekādas kautrēšanās, sēžot pirmajā rindā (!), var izvilkt no somas jogurtu un karotīti un sākt ēst to pašā lekcijas vidū! [Jogurts var tik aizstāts arī ar pudiņu vai tml izstrādājumu]
Tas, lūk, jau man likās nedaudz nepierasti...

Šodien lekcijas laikā mana blakussēdētāja izvilka no somas maizi, plastmasas nazi, pastētes trauciņu un mierīgi sāka smērēt (!) un ēst pastētmaizes! Lekcijas laikā!!!
Tas nu man likās vēl dīvaināk....

Bet tad... (šajā mirklī jau šķiet - cik tad tālāk vairs var iet...)
Bet tad, tās pašas lekcijas laikā, pasniedzēja mums uzlika skatīties video (kas vēlāk bija jāanalizē) un pati paņēma savu pirms lekcijas iesākto, bet laika trūkuma dēļ nepabeigto panini, un arī sāka to gardu muti tiesāt...

Lūk, tajā brīdī sapratu, ka mani laikam nekas šeit vairs nespēs pārsteigt un ka tā, šķiet šeit ir pilnīgi normāla prakse ēst jebko, jebkad un kur vien ienāk prātā. Laikam ne velti Francija tiek dēvēta par gardēžu zemi :P

Vēja spārniem...

Zinu, ka sen neko šeit neesmu raksījusi, bet tā īsti nemaz nav sanācis laiks tam...
Nu jau studijas rit pilnā sparā, un jāsaka, ka viegli nebūt nav, bet franču valodas zināšanas neapšaubāmi ir uzlabojušās. Kaut gan to pašu nevarētu teikt par visām pārējām valodām, ko kaut cik pārvaldu...
Spāniski varu pateikt tik vairs dažus vārdus; krieviski varu runāt tikai līdz brīdim, kad jārunā ar kādu krievu tautības pārstāvi - tad automātiski pāreju uz franču valodu (velns viņ zin kāpēc tā), angliski esmu sākusi runāt pēc iespējas primitīvāk - citādāk šeit daudzi gluži vienkārši nesaprot, ko es saku, un latviski vispār vairs nemāku izteikties - arvien biežāk nākas krietnu laiciņu piedomāt, lai atrastu īstos vārdus (parasti gan tie tāpat tiek aizstāti ar vārdiem no angļu valodas).

šobrīd man īsti nav skaidrs, kur palika šis semestris...? Pēdējie trīs mēneši ir aizskrējuši burtiski vēja spārniem. Liekas, ka nupat tik šeit ierados un jau jādodas prom. Ir palicis tik ļoti daudz kas neizdarīts. Plānos bija vēl paceļot nedaudz - īsti tas tā nemaz nesanāca, plānos bija grandiozas tematiskās ballītes, muzeju apmeklējumi, slēpošana Alpos u.c. aktivitātes, ko pilnīgi liekas, ka grēks tā arī šeit neizbaudīt, bet kas tad vairs - mazāk kā 3 nedēļas palikušas un šķiet, ka daudz prātīgāk tās būtu izmantot studijām.

Starp citu - kā šeit notiek lekcijas un par ko neapmierināts ir prakstiski katrs Erasmus students šeit, neatkarīgi no valsts...
Protams, ir izņēmumi, bet aptuveni 90% gadījumu tas notiek šādi:
Lekcijās netiek izmantoti nekādi uzskati materiāli. Pasniedzējs sēž priekšā un runā (piedevām ātri - nezinu, kas tā par lietu, bet francūži laikam vienkārši nemāk runāt lēni!). Runā par ko? Pat grūti teikt, jo teorijas viņu teiktajā ir diezgan maz - tas vairāk ir viņu skatījums uz lietām, viņu pieredze utt.
Tāda lieta, kā semināri ir burtiski tikai pāris kursos. Mājasdarbu praktiski vispār nav. Tāpēc ir pilnīgi neiespējami saprast, ko tieši tas pasniedzējs no mums vēlēsies eksāmena laikā, kam tā īsti pievērst vairāk uzmanības... Francūži lekcijās lielākoties pieraksta visu (!) - es jau sāku domāt, nez vai eksāmena laikā arī rakstīs "Mme Kréziak uzskata, ka ..."
Bet protams, ka tas mums, Erasmusniekiem, nepatīk. Jo tas ir daudz grūtāk - mēs esam pieraduši pie tā, ka lekciju prezentācijas un konspektus pasniedzējs pēc tam nosūta studentiem (tas, kā izrādās, tā ir praktiski visās valstīs, izņemot Franciju). Plus, tas fakts, ka nu nav - NAV iespējams to visu franciski pierakstīt!!! Tāpat pieraksti tiek pēc tam ņemti no studentiem, kam franču valoda ir dzimtā valoda. Un pēc tam sanāk, ka mācies pašmācības ceļā no citu pierakstiem...
Tā nu tas šeit lielākoties notiek. Vienīgais veids.
[Bet cilvēkiem, kas mani nepazīst, varu teikt, ka esmu diezgan liela pesimiste un mēdzu lietas šad tad pārspīlēt, tā kā, ja šo blogu lasa kāds, kurš plāno, piemēram, nākamgad doties Erasmusā uz šejieni, tad saku: "Brauciet droši - te ir tiiiiik forši!!!" :D Un ja nopietni, tad nav jau nemaz TIK traki. Studijas pašas par sevi ir diezgan interesantas, pasniedzēji ir zinoši, viņu stāsti noderīgi... Plus tas fakts, ka šis ir labākais veids, kā iemācīties franču valodu ;)]

Un atceraties, cik es cītīgi taisīju savu lekciju gafiku - protams, ka tas bij pilnīgi veltīgi, jo katru nedēļu vismaz vienam kursam tāpat mainās datums un laiks, un, protams, ka lielākoties šie kursi ir pārcelti uz laiku, kad man jau ir cits kurss... Tas mani vairs pat nepārsteidz...

Āa, vakar es beidzot uzzināju savu eksāmenu grafiku:
Pirmdien - trīs eksāmeni,
Otrdien - divi,
Trešdien - divi,
Ceturtdien  un piektdien - tikai pa vienam.
Man jau likās, ka šito būs grūti pārsist, bet beļģietei vienā dienā iekrīt pat 4!!
Lai vai kā - prieks par to, ka vienā no maniem kursiem eksāmens notiek jau nākamnedēļ un ka veselos divos eksāmena vispār nav!!! Jeej! :D

Tipiski latviešiem, man laikam vajadzētu pateikt pāris vārdus par laikapstākļiem... :D
...laiks pie mums vēl joprojām ir diezgan silts priekš novembra beigām. Lai gan jāsāk atzīt, ka beidzot tomēr arī šeit sāk palikt auksts - šodien arī es pārgāju no botām uz zābakiem. Un šur tur kokiem vēl ir krāsainas lapas...
Bet gaišs gan pie mums, ja salīdzina ar Latviju! (cik nu var noprast pēc skype video zvaniem :P)
Un es ĻOTI ceru sagaidīt sniegu šeit, bet pagaidām nekas vēl neliecina, ka drīzumā tas gaidāms...

Labiņi - laikam tagad beigšu - cik tad var runāt par sevi!? :D
Visticamāk, ka nākamais (un pēdējais) ieraksts taps tikai pēc eksāmeniem, jo pagaidām šķiet, ka uz kādu laiku atsakos no jebkādas normālas dzīves (tai skaitā miega :P)

Bučas, mīlīši, un veiksmi visiem, kuriem arī sesija iekrīt pirms Ziemassvētkiem!!! Drīz jau tiksimies ;)

(hug)

Beidzot bildes!

Izrādās, ka pievienot tās ir pavisam elementāri - pilnīgi nokaunējos, ka iepriekš to nebiju pamanījusi...

Parīze :) Un mans fotoaparāts šajā bildē atspoguļo ainu tās patiesajās krāsās...

Šī iela vispār prasa atsevišķu rakstu - uz tās ir galvenokārt indiešu vai arābu veikaliņi, kafejnīcas vai kebabu bodes... Kas nozīmē, ka es maksimāli cenšos no tās izvairīties (kas nav iespējams, jo tā ir pa ceļam uz universitāti). Un ar izlaistiem matiem vispār tur doties ir pilnīgi neapdomīgi...  it sevišķi blondīnei...



Pareizi - siers! :D Esmu šeit nobaudījusi jau tik daudz dāžāda veida sierus. Arī sapuvušos un smirdīgos, bet sāku jau pierast pie tiem.

Savojas hercogu pils tornī. Bija jāgaida kādu pusstundu rindā, lai tiktu augšā, bet totally worth it!!!

Pilsētas centrā. Es nekomentēšu... :D

Vanoise NP. Ar šiem dzīvnieciņiem tā smieklīgi sanāca, jo kad pieteicāmies pārgājienam, viņi bija attēloti uz bukleta ar tekstu, ka tādi mīt nacionālajā parkā, bet nevienam no mums neienāca prātā, ka patiešām viņus arī satiksim :)

Tas pats parks. Alpi aiz muguras

Starp citu, saule kalnos ir ļoti bīstama - visu nākamo dienu staigāju sarkanu seju :P

Savojas universitāte. Šādi, sēžot zālītē, tiek pavadīts brīvais laiks starp lekcijām... 

Skats pa manas istabas logu

Nu tā - ņemot vērā mana interneta ātrumu (lēnumu) un faktu, ka jau vairākas stundas ņemos, lai pievienotu kaut šīs bildes, tas arī pagaidām būs viss...

Līva ;)



"when you get what you want, but not what you need"

Izraujot pilnīgi no konteksta šī konkrētā rindiņa (Coldplay "Fix you") diezgan labi raksturo manas šī brīža attiecības ar jauniegūtajiem draugiem.
Kompānija, ar kuru vairāk uzturos kopā (man par laimi vai nelaimi), ir no Lielbritānijas, ASV, Jaunzēlandes vai gluži vienkārši ir studējusi kādā no šīm valstīm, tāpēc visi ļoti labi runā angliski, un komunikācija ar viņiem notiek galvenokārt angliski. Es neapšaubāmi nevaru sūdzēties par to, jo runāšana angliski man sen vairs nesagādā nekādas grūtības. Vienīgais - tas galīgi nav tas, kas man šobrīd būtu vajadzīgs. Man būtu vajadzējis arī ārpus studijām runāt franciski. Šādā veidā es savas franču valodas zināšanas diez vai uzlabošu... Bet es galīgi nesūdzos - tas tomēr ir daudz daudz vieglāk! :P

Līdz ar draugiem nāk arī ballītes. Dažas trakākas, dažas mierīgākas... Lai gan jāsaka: "mīļie kursabiedri, līdz tādām, kādas bijušas ar jums, vēl tālu jāaug!" Bet norakstīsim to uz faktu, ka nav pat vēl mēnesis pagājis :P.

Un protams, protams - kalni!!! Vakar biju trekkingā uz Vanoise NP. Pāris reizes pa ceļam likās, ka nomiršu :P, bet tas viennozīmīgi bija tā vērts. Aptuveni 2500 m augstumā - šortos un t-kreklā, kad tur pat blakus sniegs... Noteikti atkārtošu ko līdzīgu :)
Tāpat ir pabūts daudz citās interesantās vietās, izbaudīti daudzi neizsakāmi skaisti skati, bet tas ir tikai sākums, jo īstais universitātes piedāvātais ekskursiju plāns vēl pat nav sācies :P

Aaa, starp citu, kalnus es redzu arī pa sava apartamenta logu :) Un vispār man ir divi lieli logi visas istabas platumā (jūs jau zināt - man jo lielāki logi, jo labāk). Plus, pirmajam un piektajam stāvam (kurā dzīvoju arī es) ir liela terase visas rezidences garumā. Uz tās gan ir aizliegts atrasties, bet mēs jau ar vācu meitenēm nospriedām, ka tāpat kādu nakti iesim tur dzert vīnu :P

Pagaidām tas arī viss. Kad izdomāšu, kā šeit pievienot bildes, tad te pāris uzradīsies. Un es no visas sirds atvainojos, par savu aizņemtību un to, ja neesmu kādam atbildējusi, bet darāmā patiešām ir ļoti daudz + mans internets ir pilnīgs ****.


Bučas, līdz vēlākam, mīlīši ;)

Kursu izvēle

Sveiki!
Tad nu jāatvainojas, ka ilgāku laiku šeit neko nebiju rakstījusi, bet, kā sarunās ar dažiem no jums tiku minējusi, negribējās izklausīties pārāk pesimistiski. Beidzot arī man periodiski sāk likties, ka patiešām biju galīgi traka, izvēloties doties uz Franciju. Jūs jautāsiet - vai tad tik traki? Nu nav jau. Bet viegli arī nav (un tie, kas mani pazīst, zina, ka es esmu LIELA pesimiste pat visādi citādi pozitīvās situācijās).

Lai vai kā - lieta, kas manu prātu ir nodarbinājusi visu laiku (un patiesībā joprojām neliek mieru) - ir kursu izvēle.
Lielākajai daļai no šeit esošajiem Erasmus vai citu apmaiņas programmu dalībniekiem semestra ietvaros ir jāsavāc no 15-20 ECTS. Bet ir daži, to skaitā arī latvieši, kam ir jāsavāc 30. Viss jau būtu okey, ja vien normāli viens kurss šeit dotu vairāk kā vidēji 2,5 ECTS (tie svārstās no 1,5 līdz 4). Tas nozīmē, ka man šī semestra laikā būs jāņem vismaz 11, 12 kursi. Vilinoši... Bet atklāti sakot arī tas jau būtu okey, ja vien...
... pirmkārt, neaizmirsīsim faktu, ka man jāizvēlas kursi, kas maksimāli atbilst tiem, ko es ņemtu VIA, bet šeit tie kursi ir tā dīvaini izkārtoti - pirmdienās, otrdienās un trešdienās ir visi Vadības kursi, bet ceturtdienās un piektdienās - specializāciju kursi. Un te sākas problēmas, jo lielāko daļu no piedāvātajiem Vadības kursiem, esmu jau ņēmusi iepriekšējos gados VIA un, ja mācītos to visu vēlreiz, tad nezinu, kur pēc tam tos pielīdzinātu... Secinājumā sanāk, ka man ir jāņem kādi astoņi deviņi kursi ceturtdienās un piektdienās vien (priekš manis izklausās visai nereāli).
...otrkārt... (smaga nopūta) manu franču valodas zināšanu līmenis nebūt nav tāds, lai es spētu mācīties maģistra (!) kursus franču valodā. Esmu jau atmetusi dažus interesantus kursus tāpēc vien, ka zinu, ka nepavilkšu...
...treškārt, ar nepacietību gaidu decembra beigas, jo šeit (vismaz tūrisma studentiem) visi eksāmeni notiek vienas nedēļas laikā. Tas savukārt nozīmē, ka man tās vienas nedēļas laikā būs pa kādiem diviem trim eksāmeniem katru dienu. Jeeej!!! Plus, mūs jau brīdināja, ka, tā kā mēs ņemam kursus gan no bakalaura, gan maģistra studijām un tā kā šī ir Francija (to pieliku es), tad pastāv liela iespēja, ka beigās eksāmeni notiks vienā laikā.
Ņemot to visu vērā, esmu pārtaisījusi savu kursu grafiku kādas desmit reizes (nepārspīlējot) un joprojām neesmu droša par to, vai esmu veikusi pareizās izvēles...

Nu jā... tas īsumā bija tas, kas mani galvenokārt bija nodarbinājis pēdējā laikā. Ceru, ka neizklausās baigi pesimistiski, jo es pati periodiski cenšos tā nedomāt. Ir tā kā ir, un es jau neesmu vienīgā, kam ir tādas problēmas... Tas ir aptuveni tā, ka, no rīta pamostoties, šķiet, ka nemaz nav tik traki, kursi ir izvēlēti, valodu es ātri uzlabošu, viss ir iespējams, ja vien labi pacenšas... Paiet kādas stundas divas, un tad sākas - nē, vispār tas ir kaut kāds absurds - ar manām sarunvalodas franču valodas zināšanām, ir pilnīgi aplami mācīties maģistra kursus franču valodā, kas pat francūžiem liekas grūti; kursu izvēle tāpat ir jāpartaisa, jo esmu atklājusi, ka kaut kur kursi pārklājas; atkal ir uzradušās kādas problēmas ar milzīgo Francijas birokrātiju (man liekas - tās nekad nebeigsies)... utt.. utt... Bet paiet atkal pāris stundas, un esmu atkal pozitīvisma pārņemta - Tas IR iespējams! Un tā līdz nākamajam pesimisma vilnim... Bet kā jau teicu - neesmu vienīgā tāda šeit, un šobrīd jau ir iestājusies stadija, kad mēs kopīgi smejamies par šīm garstāvokļa maiņām :D


P.S. atvainojos visiem latviešu valodas speciālistiem, kas lasa šo blogu, par stilistiskajām kļūdām, bet man gluži vienkārši labāk patīk, kā šie teikumi skan šādi. Tas nenozīmē, ka es nezinu, ka tas ir nepareizi :P

Bučas visiem!
...tūlīt taps nākamais ieraksts par otru, t.i. ne-studiju dzīvi šeit... ;)

Sākums

Visu, kas saistīts ar 2011. gada augustu un septembri, var rakstuurot ļoti vienkārši - liela steiga. Tik daudz dokumentu, formalitāšu un gluži vienkārši ikdienišķu lietu, kas jānokārto, ka šobrīd, rakstot šo blogu, jau atkal jūtos pilnīgi nokausēta (pēdējā mēneša laikā tas ir noticis pārāk bieži). Un jāsaka, ka šobrīd joprojām daudz kas nav nokārtots, un daudz kas ir neskaidrs, tāpēc runāšu par lietām, kuras zinu - tātad jau ir pagājušas... :P

Uz Chambery no Rīgas nav nemaz tik vienkārši nokļūt... Lidoju uz Parīzi. [Starp citu - esmu iemīlējusies! Tā ir pilsēta, kas mani tik ļoti saista; tieši tāda, kā biju to iztēlojusies] Mana lidmašīna nosēdās Charles de Gaulle lidostā, kas nu patiešām ir M I L Z Ī G A lidosta. No viena lidostas termināla uz citu ir jādodas ar vilcienu!!! Tāpēc nokļūšana Parīzes centrā man prasīja daudz vairāk laika, kā biju ieplānojusi. Paldies foršajiem, uz ielas satiktajiem, parīziešiem, kas man laipni palīdzēja visu atrast. Vispār radies iespaids, ka francūži tomēr ir ellīgi laipna un izpalīdzīga tauta - to gan negaidīju, bet nevar jau sūdzēties - pozitīvi :)
Lai tas laiks, kas jāpavada Parīzē izvērstos interesantāks, izmantoju Couchsurfing piedāvātās iespējas un atradu lielisku kompāniju :) Īsā laikā paspēju apskatīt visas tradicionālās tūristu apskates vietas. Cilvēku, protams, kā jūra, bet Parīze man nelika vilties nekādā ziņā - pat lietus nespēja izbojāt noskaņojumu (drošvien tāpēc, ka arī tas piederas šai pilsētai) Tur noteikti es kādu dienu atgriezīšos! ;)

Jau nākamajā rītā bija jādodas ceļā uz Chambery. Kad pametu savu tābrīža mitekli, ārā vēl joprojām bija tumšs. Uz Chambery devos ar ātrvilcienu (TGV). Protams, ņēmu otro klasi, bet serviss vienlaga iespaidīgs. Ceļš tāls, bet pēc trīs stundām ērtā krēslā pie loga, ierados Chambery. Tad atkal sākās misēkļi ar ceļa atrašanu (to es norakstīšu uz savu matu krāsu), jo vispirms gluži vienkārši aizgāju nepareizajā virzienā, bet pēc tam aptuveni pusstundu klīdu apkārt savas rezidences ēkai, nespēdama to nekādi atrast - atkal jāsaka lielais paldies cilvēkiem uz ielas, kas mēģināja (!) palīdzēt.

Lai vai kā - beigās ap plkst 12tiem biju klāt, pilnīgi pārgurusi un ar sāpošu muguru no smagajām somām. Cilvēki, kas strādā manā rezidencē, diemžēl angliski nerunā, tāpēc komunikācija sanāca visai interesanta un nebūt ne tik veiksmīga, kā man būtu gribējies, bet viss tika pavadīts ar smaidu, jo visi patiešām šeit ir ļoti laipni un draudzīgi.
Istabiņa, kur dzīvoju (patiesībā studijas tipa dzīvoklītis) ir bezgala jauks. Man patīk, ja neskaita nevēlamos mājdzīvniekus, kas šeit mīt (nevajadzēja atstāt logu vaļā :P).
Bet nu šobrīd jau neko vēl īsti nevar saprast - vairāk vai mazāk peldu uz priekšu... ;)

P.S. tikko, pārlasot šo tekstu, sapratu, ka diezgan mētājos pa tēmām, un teksts nav visai sakarīgs, bet ir parāk vēls, lai kaut ko mainītu :P
Tāpēc līdz vēlākam ;)

Par mani un šo blogu

Sveiki!
Mani sauc Līva un šo, 2011.gada rudens semestri, pavadīšu Francijā, mazā pilsētiņā Chambery.

Ja runājam, par visa emuāra virsrakstu, tad laikam stāstījums būs jāizvērš nedaudz garāks... Sākšu ar to, ka visu vasaru Erasmus prakses ietvaros pavadīju Spānijā, Costa Bravas pilsētā Lloret de Mar. Viss jau būtu ok, ja vien es runātu spāniski, vai arī kāds manā viesnīcā runātu angliski... nebija ne viens, ne otrs :p Plus, salīdzinājumā ar maniem draugiem, man galīgi nenoveicās ar viesnīcu, kurā tiku ielikta strādāt, bet tas jau ir cits stāsts. Secinājumā sanāca interesanta, bet morālā ziņā jāatzīst, ka arī visai grūta vasara. Un ne viens vien no maniem draugiem un paziņām man jautāja, kā es to vispār spējot izturēt... Es pati atceros, kā aptuveni 3 nedēļas pēc prakses sākšanas pati sev teicu: "Es nekad vairs nebraukšu dzīvot uz valsti, kuras valodu es nezinu!" Tiesa, tūlīt pēc tam, mana istabas biedrene mani pārtrauca, sakot, ka tā nu gan nevajag teikt, ņemot vērā faktu, ka līdz ar rudens sākšanos es dodos studēt uz Franciju. Ļaudis, atcerieties - nekad nesakiet nekad :D Un tā nu mana šībrīža izvēle daudziem liekas pilnīgi neizprotama (iespējams, man pašai nedaudz arī :P)

Lai vai kā - tagad esmu Francijā, valodu atkal nezinu (lai gan vismaz ir priekšzināšanas, ja salīdzina ar Spāniju :P). Laiks rādīs, kā būs, bet no sirds vismaz centīšos izbaudīt šo laiku un iespēju robežās pastāstīt jums par manu pieredzi šeit...